Grāmatai ir jādzīvo, jo grāmatās ir viss, kas nepieciešams mūsu dzīvei un mūsu dvēseles dzīvei. Grāmata glabā vārdu.

Ir vārds, un aiz katra vārda ir tēls, un aiz katra tēla – doma. Viens vārds izsauc emociju virpuli cits – tukšumu. Ja mēs pazaudējam vārdu, mēs pazaudējam domu. Vārds ir tas, kas mūs atšķir no tiem, kas nedomā. Ne velti arī Bībelē ir teikts: “Iesākumā bija vārds.”

Grāmatā ir ierakstīts pabeigts vārds, pabeigta doma – liela, filozofiska doma –, un grāmatās ir visas atbildes.

Saglabājot latviešu literatūru, mēs saglabājam savas tautas vārdu – latviešu tautas valodu, domas, kultūru un mentalitāti. Būs vai nebūs mūsu nācija pēc 200 gadiem, tas ir no literatūras atkarīgs.

…un, protams, slikti, ka es runāju ne latviešu valodā – atvainojiet mani par to, katram savi trūkumi – tomēr mums ir jāsaglabā mūsu dzimtene.

Nē, latviešu literatūrai nav vajadzīgs atbalsts. Nav tā, ka literatūra nāktu ar izstieptu roku. Tās atbalstīšana ir mans dvēseles aicinājums. Cilvēks var atbalstīt literatūru tikai tad, ja viņš to saprot – ja viņam pašam tā ir vajadzīga. Man literatūra ir vide, kas nepieciešama sestās maņas uzturēšanai – intuīcijai. Es vienkārši ļoti mīlu literatūru – tā ir neatņemama manas dzīves daļa.

 

Valērijs Belokoņs

Baltic International Bank galvenais akcionārs