![](/wp-content/uploads/2021/08/Rinalds-Onckulis.jpg)
Hroms, “Mūsu klases aizlidojums”
Daudzšķeltņains romantiskais romāns ar romantisma piesitieniem. Ir mirkļi, kuri pastāv vairs tikai mūsu atmiņās. Mums ir paveicies, ja tos dalām ar citiem. Doties līdzi Atvaram, kurš nemaz negribēja satikt klasi. Ar Amandu nest padusēs vermutus, lai klases aizlidojumu nekad neaizmirstu. Grimt ne tikai Jēkaba bembja ādas sēdeklī, bet arī atmiņās. Pazust Olīvijas sapņos gan dienā, gan naktī. Tvert katru mirkli ar izsmalcinātām un seklākām Nila asprātībām. Sekot Ulda otai, kā tā triepj uz audekla pazīstamo seju svešos ķermeņus. Bezrūpīgi aiznest ceļazīmes kā Aleksim. Slepus, Imantiskā manierē, lūkoties pirtī no tumša nakts aizsega. Apdomāt, vai ņemt piemēru no Dāvja, kurš pērk caurejas zāles klasesbiedram. Priecāties līdzi Lainei, kura nemazgās traukus, jo lepojas ar spožu laulības gredzenu. Ginta pavadībā veikt dūmu detektora uzstādīšanaa operāciju ar skoču un slotu. Izjust Martas alkas pazaudēties nakstsklubu dūmainajos mutuļos, kuri smaržo pēc karuseļiem un viskija. Sajust, kā Emīlija atklāj acīm savu miesu un dvēseli. Klausīties virtuvē Andra pārdomas par metafiziku. Nespēt turēt līdzi Arnoldam, kurš patērē alkoholu kā tankkuģis. Just baudu dzīves piepildījumā kā Marijai. Ar Ēriku izjust piepildījumu dzīves tukšumā. Sekot katram Sanitas baiļu pilnajam pakāpienam zvērīgā metāla tornī. Un galvenais, just līdzi Kārlim, lai vecāku vasarnīca arī pārdzīvotu 12.a klases pēdējo tikšanos. Darīt to visu pirmo reizi, bet neiedomāties, ka, visticamāk, arī pēdējo. Un tam visam pa vidu ir krustceles, izvēles un dilemmas. Tās nav tikai dilemmas, bet desmitiem, simtiem izvēļu, no kurām bēgt vai arī izdarīt.
IEVADS
Ar ko lai sāk? Viss ir labi. Pagaidām…
Starp citu, bija tāda filma 2013. Gadā – „Projekts X“. Mani ļot fascinēja. Tā bija kā pusaugu autonimfomāna paradīzes idealizācijas priekšstats Rietumu patērētājsabiedrības kinomākslas attēlojumā. Attīstības periodā, kad tiek iepazits alkohols un intimitāte.
Īstenībā es sajaucu. 2012. Gadā. Tajā vecajā labajā, kad bija jāpienāk nu RIKTĪGAJAM pasaules galam. Bet nebija. Viss veiksmīgi. Es jau mazliet biju sācis cisāt bikšelēs, kad Gangnam Style sasniedza Youtube 1 miljardu skatījumu. Tieši 9 nulles – apļi – 21.decembrī. (Par to bija stāsts kādā budistu sazvērestības video pēc Nostrodama pareģojuma). Tomēr „beigas” bija veiksmīgas. Pasaules gals nenotika. Visi izdzīvoja. Izņemot cilvēki, kas tāpat tajā dienā aizgāja viņsaulē pēc dabīgā likteņa ritējuma. Bet visi pārējie – viņu dzīves tika izmainītas tik ļoti, KA VISI SĀKA turpināt dzīvot savu ierasto dzīvi pēc ierastajiem paradumiem.
Taču kāda velna pēc es kavējos 7 gadus ilgā pagātnē? Nuu… laikam jau tāpēc, ka tad viss likās reālāks un pretimnākošāks. Apmēram tā – man arī kādreiz būs tāda ballīte. Pagaidām nē, jo nu… gadi par maz. Būsim vecāki, visi būs stilīgāki, trakāki un labprātāk nodosies grandiozai visatļautībai. Tad būs labi. Man tikai jāpagaida, kamēr citi paliks atvērtāki un meitenes smukākas. Bet nu kā nu gadijās, kā nē, pienāca 2018.gads un nekas no tā nenotika. Vismaz ne Latvijā. Nu varbūt kaut kur, īpaši Rīgā. Bet manā pilsētelē tiešām ne. Vismaz cik es zinu…
Jūnijā beigsies pēdējie eksāmeni. Vēlāk būs izlaidums. Bet ne par to. Mūsu pēdējais mēnesis kopā. Visi aizlidos kur nu kurais. Cits uz akadēmiju, cits – universitāti. Vienam armija, otram pacifisms pie Klusā okeāna. Rukāšana cehā pret ekonomisko izaugsmi uzņēmējdarbībā. Kāds – elsonis stroikā, cits – censonis stoiķis. Amatniecība vai filoloģija? Labs miksteips un laba sodāmība. Stingri vecāki ar saistību pamatojumu mantojuma apmērā. Spoža nākotne veltīta toksiskam dzīvesbiedram. Mājdzīvnieki ar veģetārismu, bez brāļa ar alkoholismu.
Nebūs nekāda trakākā ballīte 12 gados. Nezinu, vai tā pat būs traka. Viens ir skaidrs- tā būs tāda pēdējā pasēdēšana. Ikviens no klases ir uzaicināts uz manu vecāku vasarnīcu. Zvejniekciemā mēs viens ar otru pavadīsim 3 dienas apskāvienos, vai tieši pretēji – sprostā. Varbūt vienkāršā pritonā, varbūt jaukākajā sanākšanā šo 12 gadu laikā. Ir klasesbiedri, kuriem vajadzētu būt. Ir klasesbiedri, kuri, es ceru, ka būs. Ir klasesbiedri, par kuriem man ir vienalga. Un ir klasesbiedri, kurus es aicinu tikai tāpēc, ka tas ir klases pasākums. Gan būs okei.
Aicinu pievienoties man, mums, šajā pasācienā, ko tiektos nodēvēt par 12.a klases pēdējo vidusskolas ballīti. Būs jautri? Superīgi? Romantiski? Draudīgi? Fantastiski? Rupji? Es taču pats vēl nezinu. Varētu gadīties, ka klāsies garlaicīgi. Tiesa, ceru, ka vismaz būs mazliet interesanti. Neko vēl nesolu. Ballīte nav sākusies. Pašam nav ne jausmas kā būs.
Dedzināt jau nenodedzināsim māju. To es gan apsolu. Saviem vecākiem.
/ Kārlis
ZIŅA KLASES GRUPAS SARAKSTĒ
Laba diena,
Kā šīs vēstules adresāts, Jūs tiekat dāsni pagodināts/a ar uzaicinājumu 16. jūnijā ierasties uz 12.a klases saviesīgo pasākumu manā vasaras rezidencē, Zvejniekciemā, Putnu ielā 17.
Pievēršoties praktiski-organizatoriskās dabas jautājumiem. Ar transporta pakalpojumiem un to koordinēšanu saistītie jautājumi tiks precīzāk definēti tuvākajā jūnija iesākuma izskaņā, kādā no plašsaziņas aplikācijām (KasNotiekā vai SejasGrāmatā), mūsu klases grupas tērzētavā. Attiecībā uz ēdamajām, dzeramajām, alkoholiskajām, psihotropajām un cita veida substancēm – netiek piemērots ierobežojums. (! Tiek attiecināts izņēmums uz lubricējošām vielām, jo saskarē ar specifiskām audumu virsmām tās ir diezgan pagrūti attīrīt !)
Tomēr, respektējot arī savu priekšteču (cienījamo vecāku) pieķeršanos nesen iegādātām materiālajām vērtībām, kā arī vispārējo dzīvesilgo ieguldījumu mūsu rezidences omulības veicināšanā, aicināšu IKVIENU no viesiem nepārspīlēt līdzņemamās stikla taras tilpumu apjomus, lai savu spēju pārvērtēšanas gadījumā, jaunais dīvāns netiktu pakļauts atklātam kontaktam ar kāda 12. klasi pabeiguša indivīda kuņģa izdalījumiem.
Rosinoši jautājumi:
Cikos sākam?
Vai aicinām klases audzinātāju, Avotiņas kundzi?
Kas būs ar automašīnu?
VIESU SARAKSTS
Kārlis – Klases vecis
Jēkabs – Klases bembists
Aina – Klases pelēkā pele
Atvars – Klases klusētājs
Marija- Klases lauvene
Imants- Klases brīvdomātājs
Andris – Klases gudrītis
Alekss – Klases dīleris
Viesturs – Klases jokdaris
Olīvija- Klases bliezēja
Dāvis – Klases sportists
Emilija- Klases teicamniece
Arnolds- Klases kuilis
Uldis – Klases mākslinieks
Gints- Klases datorists
Laine – Klases princese
Marta – Klases balletāja
Nils- Klases āksts
Ēriks- Klases mistiķis
Sanita- Klases vecākā
Amanda- Klases čilotāja
I JĒKABS
09:05
Jautras čaloņas pavadībā pulcējāmies vietējā veikala stāvlaukumā.
Netālu no mūsu pilsētiņs kultūras nama. Pulkstenis rādīja tieši 9:06.
Visi vēl nebija ieradušies. No 19 braucējiem bijām 15. Trūka Imants
ar mašīnu, Ēriks, Marija un Uldis. Tikmēr pārējie laiskojāmies ap
saviem spēkratiem, pārrunājot iesāktās brīvdienas, eksāmenus,
izlaiduma plānus un to, kas kuram bija tuvāks. Vienīgi Nils, kā
parasti, nosvērts uz praktiskajām lietām, lielījās Olīvijai, ka audzē
mājās kaņepju sēklas no Argentīnas.
– Cik tad ilgi var braukt? Gan jau tas jebanučijs
krāns dibenlaiža vēl dzīvoklī osta līmi vai arī savam
sranajam šizomobilim lej urīnu eļļas vietā, – Viesturs
bija nedaudz pārskaities par Imanta kavēšanu:
– Nevaram jau tagad izbraukt? Tāpat netaisos 3 stundas deldēt
pakaļu viņa grabošajā prostatas pajūgā.
Šajā rīta stundā pie veikala neviena cita automašīna nebija
novietota. Visas trīs stāvēja rindā – mans lolotais bembis,
Sanitas tēta pelēkais Nissans un Ginta antīkā
Toyota.
Bet nu jau arī brauca arī Imants savā rūcošajā, krēma krāsas hipiju
Opelī, kuram aizmugurējie diski bija nokrāsoti tumši zaļi,
bet priekšējie dzelteni.
Mariju pieveda vecāki. Pēc minūtes atskrēja Uldis. Ēriks vispār
nesteidzoties, pēdējā brīdī pieslāja ar milzīgu mugursomu:
– Oho, visi jau klāt? Tad braucam, nav ko kavēties.
Sadalīšanās pa mašīnām bija jau notikusi iepriekšējā vakarā caur
ziņām privātās sarakstēs. Pārpalikušajiem nācās vien saliedēties
pašaurajā Opelītī.
Viesturam uz mužīgiem laikiem ir rezervēta vieta priekšā, blakus man.
Amanda pilnīgi vakar piezvanīja, lai sev un Lainei nodrošinātu vietu
pašā jaudīgākajā auto. Tā viņa gluži neteica, bet es loģiski nopratu.
Un atļāvu arī Ainai iesēsties, lai viņai pa ceļam būtu tā lādzīgākā
kompānija. Mūsu pirmā pieturvieta bija lielveikals šosejas malā, kurā
saķert visu dzīrēm nepieciešamo.
– Fak, es tūlīt būšu atpakaļ, aizskriešu līdz mašīnai,
– Viesturs atskārta, ka ir aizmirsis maku.
Jau paņēmu katrā rokā pa iepirkumu grozam:
– Labi, es tikmēr sākšu jau ieķert lietas. Ko dzersi?
Tikmēr ejot ārā pa automātiskajām durvīm, Viesturs nobļāvās:
– Vienalga, ko paņemsi, derēs!
Lieki nedomādams, devos uzreiz pie alkohola stenda. Lai arī vēl
nebija dienas vidus, nedaudz pāri vienpadsmitiem, šajā lielveikalā
jau iepirkās krietns vairums ļaužu. Starp visiem pazibēja arī mūsējo
sejas, džeki un meičas, katrs bija savā veikala stūrī un jau grāba
to, kas visvairāk nepieciešams. Būtībā šmigu un rijamo, kas vēl
vairāk vajadzīgs? Nu, kādam smēķi varbūt. Riktīgi domāju, ko lai
paņem ēst un nevarēju sadomāt. Bulciņas negribējās. Cepumi parasti
ir pārāk sausi. Piena produktus neaizvedīsim laicīgi. Augļus un
dārzeņus parasti lielos vairumos sagādā meitenes. Bet Čipši! Čipši
noderēs, tie vienmēr ir tieši laikā.
Pie salčukiem pagāju garām Ērikam, viņš ar Laini un Emīliju izvēlīgi
cilāja krāsainos gardumus uz kociņiem un vafelēs.Pievērsu
klasesbiedru, īpaši Laines uzmanību:
– Paņem džanglpopu, varēs pasūkāt, hehehe.
Laine bijīgi parādīja apgredzenoto vidējo pirkstu.
– Piedod mīļā! – uzsaucu mūsu klases daiļuma
pavēlniecei.
Viņa tomēr pasmaidīja. Lainīte jau ir paguvusi atrast savu sapņu
princi. Kaut kāds smukais jaunbagātnieks. Bet es nepārdzīvoju,
priecājos, jo tā dzīvē ir sagadījies, ka viņa ir mana kaimiņiene.
Mūsu draudzības pirmssākumi sakņojas vēl pirms pirmās klases. Ilgu
laiku biju saķēries viņā. Pārāk ilgu. Viņa noteikti nebija no tām
vieglprātīgajām meitenēm. Es toties biju vieglatlēts.
Pamazām tuvojos savai iecienītākajai veikala sadaļai. Pretējā
virzienā, kā iereibusi vecmeita uz pēdējo Rīgas vilcienu piektdienas
vakarā, rikšoja Amanda ar diviem Martini rokās un trešo
padusē. Es sasmējos, taču Amanda to laikam uztvēra kritiski:
– Ko stiep tos grozus? Nebija vieglāk ratiņus paņemt?
– Salagas braukā ar ratiņiem. Es braucu ar
behu, – nosmīnējis piemiedzu ar aci un atskatījos, kā
viņa pazūd starp kasēm.
Un tad jau arī nonācu pie alkohola vitrīnas. Nejutos kā bērns
konfekšu veikalā, neesmu taču alkoholiķis. Es jutos kā tāds
pieredzējis bāru burātājs, kurš ir noguris no eksperimentēšanas. Kurš
zināja savu mēru, savus apmērus un garšas īpatnības. Prātoju, ko lai
paņem bez riska un vilšanās.
Izvēle bija plašāka par manu naudasmaku. Ņemt aliņus un kokteiļus?
Nē, šis bija daudz grandiozāks pasākums par Jāņiem. Vīni un liķieri
lai paliek sievietēm. Smagā artilērija jau vairāk bija man pa prātam.
Dzērienu karavadonis, pēc ilgi cīnītas uzvaras pret vidusskolu,
neniekojas ar cukurūdeņiem. Viskijs likās par stīvu vasarīgam
pasākumam pie jūras. Varbūt šņabis vai tomēr rums? Doma par šņabi
tomēr nelika mieru. Tas likās kaut kā pārāk ikdienišķs. Bet galu
galā, šodien vajadzēja normāli pielikt seju. Nevarēdams izvēlēties
starp gaišo un melno rumu, iemetu grozā abus. Pa litra pudelei.
Respektīvi, klāt jāņem bija arī kola un spraitiņš. Priecīgs par
paveikto lēmumu, iesāku soļot pie čipšiem. Taču tāds kā nemiers mani
tramdīja. Nevarēju uzreiz saprast, kas tas bija, vai kaut ko
aizmirsu? Nē, uzdzeramais bija, nauda un dokumenti arī. Hmm, laikam
iekšējā balss saka, ka var pietrūkt. Jā, tas būtu rigtīgi tizli.
Fiksi atkāpos atpakaļ un paņēmu katram gadījumam trešo rumu, ko
rezervei ielikt mašīnas bagāžniekā. Bagāžniekā, lai pa
hlamam neizdzeru, bet nepieciešamības gadījumā varu
paņemt.
Loģiski domājot par rītu, ne tikai vakaru, paņēmu pieclitrīgo ūdeni.
Tā kā rūpējos arī par savu klasesbiedru labsajūtu, paņēmu vēl otru
pieclitreni. Nesamais palika diezgan smags. Nafigam nenācu
te, pie dzeramajiem, tieši beigās? Būs ātri jāpaķer čipāri un kaut ko
pa ceļam veselīgu padzerties. Gan jau bābas tāpat paņems kaudzi
normālu rijamo. Devos pie piena produktiem, pagrābt ceļam piena
šeiku. Jāuzņem pietiekami proteīni, kas vakarā tiks
pakāsti.
Graužamo uzkodu ailē jau grīdas flīzes deldēja Imants. Kaut ko zīlēja
un lūrēja uz čipšiem. Pagrābu divas lielākās pakas krējuma sīpolu un
diļļu čipšu. Paskatījos blakus, Imanta groziņā jau bija dažas citas
pakas. Pamanījis viņa izvēli, nedaudz uzvilkos:
– Nu bļin, kas ēd sinepju čipšus, Imant!! Un vēl arī
sēņu! Tu pie vecmuteres esi sataisījies vai?
Imants savā parastajā stilā lēnām pagrieza galvu, pavilka nost apaļās
saulesbrilles ar violetajiem stikliem. Daudzi slavēja viņa francisko
balss tembru. Man gan viņa balss vairāk atgādināja burbināšanu, kad
deguns ciet. Imants mēdza ņemt pie sirds uzbrukumus par viņa
gaumi:
– Sinepes vispār tā kā ir labākā lieta, ko var ēst klāt pie
visa. Un čipsi ar sinepju garšu ir debešķīgi.
– Bet ir daudz labākas un populārākas garšas!
– Un ko tad tu man piedāvā labāk ņemt vietā? Kaut kādus krējuma
un sīpolu čiponus vai siera, ko visa Latvija atēdusies jau no
deviņdesmitajiem?
– Klasiskās vērtības ir tās labākās, – iebildu kalsnajam
brīvdomātājam.
– Aha, tas ir tāpat kā katrā piektdienā dzert rumkolas.
Neiebraucu, kādā veidā tas bija jāsaprot. Laikam jau Imants apzinās,
ka nedaudz atpaliek no aktualitātēm. Taču nelaidu viņu cauri ar tik
vieglām atrunām:
– Sēnes garšo pēc gliemežiem un kabačiem.
– Kas kuram vairāk pa gaumei. To vispār Olīvija uzstāja, lai
paņemu tieši šos čipsus, – Imants, neveltot man lieku uzmanību,
pētīja citas čipšu kastes.
– Pfff. Būs jāiet ar viņu jāparunā, – griezos uz
promiešanu.
– Jā gan. Būs, būs jāiet vien. Un Jēkab, ja es šodien aizeju pa
skuju taku no saindēšanās ar alkoholu, lūdzu, manā apbedīšanā
ielieciet zārkā sinepju burciņu.
Neko neatbildējis gāju ar saviem čipšiem. Man jau patika tāds
stiprāks humors. Bet Imanta melnais reizēm bija kaut kas vairāk par
vienkārši melnu.
Atvēsinošajā piena produktu nodalījumā, pat nepiepūlot acis pamanīju
savu iecienīto proteīnu dzērieniņu. Kā arī mūsu pašu gudrinieks
Andris atnāca, lai paņemtu divas paciņas šokolādes piena. Viņš mani
tā nedaudz uzmanīgi nopētīja.
– Lai labi garšo! – novēlēju mūsu klases izcilniekam,
kura rokās bija tikai pieniņi un cepumu paka. Nešaubītos, ja tādu
maltīti viņš sev ir paredzējis abām dienām. Taču nebija pamata
uztraukumam. Lai arī viņš bija izteikti savdabīgs džekiņš, pie pilna
ledusskapja jau badā nenomirtu.
Andris atbildēja:
– Paldies, tev arī! – un steidzīgi aizkleberēja pie
bulciņām.
Gatavs pabeigt iepirkšanos, es lēnā garā turpināju soļot gar saldēto
produktu vitrīnu, līdz kaut kas ciets ietriecās manā mugurā. Pirmā
doma, ko centos saprast – kurš gan tas bija? Es paguvu nedaudz
palūkoties pār plecu, līdz pilnība apgriezos. Protams –
Viesturs. Viņa rugainajā sejā parādījās pašapmierināts smīns.
Savukārt, labajā rokā bija kilograms saldētas laša maltās filejas.
Lai gan pēc skata tas izskatījās kā jauks un mīksts desas luņķis,
manā mugurā tas ietriecās tik stipri, kā milzīgs ledus gabals.
Mēs ar Viesturu bieži mīlējām tā prikoloties, tikai viņš
mēdza arī pārkāpt mēru. Kad cilvēki tiešām bija nepajokam nokaitināti
un gatavojās veikt nopietnas sankcijas, Viesturs attaisnojās, ka tā
ir “Izčakarēšanas māksla. Art of the prank.
Искусство прикола. Ars iocundi.” Viņš mēdza
teikt:
– Ja tu to nesaproti, tad tev nav humora izjūtas. Ja
apvainojies, tad esi uztvēris to šausmīgi personīgi.
Personīgi es uzskatīju, ka īstā māksla bija nevis pats izstrādātais
joks, bet gan cilvēku pārliecināšana, ka viņi nepamatoti apvaino
Viesturu. To viņš spēja. Taisīt sūdus un izstrēbt. Vairākas reizes
sanācis arī dabūt pa seju ar dūri vai pļauku, taču tas nekad viņu nav
apturējis pacelt savas izdarības līdz jauniem horizontiem. Pievakarē,
pēc pēdējās ķīmijas konsultācijas atstāt skolā pie radiatoriem
atvērtu kārbiņu ar sarūgušu pienu, vai arī pasūtīt gorillu kakas
internetā uz direktores māju adresi. Direktores reakciju diemžēl tā
arī nekad neuzzinājām, Viesturs teica, ka viņam pilnīgi pietika ar
apziņu, ka tas ir izdarīts. Viņš visu vienpadsmito klasi sveicināja
direktori ar vienu domu galvā – tu rokās paņēmi to kasti un,
atverot, savā degunā sajuti to brīnumaino sūdu smaržu. Savādāk
Viesturs nejuta personīgas negācijas pret direktores kundzi.
Taču desmitās klases mācību gada sākumā viņš tika ievērojami
nokaitināts. Tā bija tikai atbilde tam, ka direktore mācību gada
sākumā personīgi aizrādīja Viesturam par atnākšanu pirmajā septembrī
uz skolu provokatīvā kreklā. Virsū kreklam bija uzdrukāts uz zirga
jājoša Benito Musolīnī foto.
“Man riktīgi cepī tas krekls, pasūtīju merču no
Amerikas un beigās nedrīkstu nemaz vilkt uz skolu. Sarmīte varbūt arī
Napaleonu vai Cēzaru vēl aizliegs?” Jauneklīgais viesturs, kurš
toreiz bija krietni kalsnāks un ar matu sakārtojumu, kas līdzinājās
nekārtīgai putnu ligzdai, veselu nedēļu nevarēja pārdzīvot par savu
kreklu. Bet astotajā dienā atmetis visas rūgtās emocijas, bija nācis
klajā ar plānu par prusakiem.
Zinādams mūsu skolas apkopēju tīrīšanas paradumus un iespēju robežas,
viņš sameklēja un iegaumēja pašus putekļainākos kaktus, tumšākās
aizdares un šaurākās šķirbas, kuras reti kāds iztīrija. Viesturs
veselas nedēļas garumā nesa no mājām maizi. Rīsus, griķus, makaronus,
kartupeļus. Piektdienā pat ievārījuma burku. Tajā laikā man šķita, ka
viņš ir pārstājis ēst skolā. Īstenībā ģeniālais jokdaris to visu
bāza, bārstīja, atstāja, iespieda, sastūma un izsmērēja pa visu
skolu. Neviens nenojauta. Un tā lietas vadīja savu ierastu gaitu.
Sākās nākamā nedēļa. Tā pagāja. Tad arī otra. Trešā lielā mērā
iesākās kā parasti. Mēnesis, divi.
Taču kādā otrdienā viens no pamatskolniekiem esot sacēlis ēdnīcā
traci, ka redzējis prusaku. Tā kā prusaku neviens neatrada, bērnam,
protams, nenoticēja. Audzinātāja varbūt pat ierakstīja piezīmi. Pats
Viesturs domāja, ka visi prusaki apmiruši vai aizbēguši. Tādēļ
nevienam citam nemaz savu plānu nestāstīja. Samierinājās ar domu, ka
vismaz pūstošais ēdiens radījis kādu smaku.
Tas, ko skolnieki un daudzi skolotāji nezināja, bija otrdienas
pēcpusdienas atgadījums skolas sporta zāles ģērbtuvēs. Meitenēm bija
beidzies volejbola treniņš, taču bez viņām ģerbtuvē bija paviesojies
arī prusaka kungs (vai kundze). Domāju, ka ikviens var iztēloties
histēriju kas valdīja pie sporta zāles. Par to sliktāka vieta prusaku
midzenim varēja būt tikai ēdnīca. Sporta skolotāja drosmīgi
atrisināja situāciju saviem spēkiem, likvidējot kustoni. Taču vēlāk,
pārmeklējot ģērbtuvi, ventilācijas šahtā burtiski mudžēja no
prusakiem. Tie esot sākuši gāzties ārā pa atvērto spraugu.
Par labu mūsu izglītības iestādei vai arī par skādi Viestura lielā
plāna attīstībai, direktore operatīvi nolēma šo situāciju atrisināt
bez trešajām pusēm, vēršoties pie mājturības skolotāja. Savukārt,
mūsu skolas mājturības skolotājs ir vīrs ar zelta rokām, turklāt, vēl
zeltaināku prātu. Vīrietis labākajos gados ar tādu īpašību
kombināciju jau nu noteikti negrasītos smērēt savas zelta rokas ar
tarakāniem. Skolotājs zināja, ka mājturības pulciņa jaunieši ir kāri
uz jauniem uzdevumiem, tāpēc sarunāja barteru. Viņš apsolīja sava
pulciņa dalībniekiem desmitniekus semestrī, ja tie sameklēs un
iznīdēs ikvienu prusaku, ko var atrast. “Varat izmantot visu,
kas ir pa rokai.” Viņš teica. Pamatskolnieku izdoma aizgāja
līdz pat striķīšos iekarinātiem zāģiem un dezodoranta liesmumetējam.
Mājturības pulciņa zēniem tās bija īstas medības. “Kā Majnkrafts. Medijām spaiderus pa visu skolu. Es nositu četrus!!!” Emīlijas brālis mājās bija lielījies, lai gan skolā jauniešiem tika dots neveikls mājiens par to nevienam lieki nestāstīt. Brālis jau arī nebūtu stāstījis, ja vien Emīlijas priekšzīmīgie vecāki nesāktu interesēties, kāpēc septītklasnieks pārnācis no mājturības pulciņa tikai 18:00 un drēbes nosmērējis putekļos. Sabijās, ka jaunais sācis slapstīties, nedod Dievs, vēl pīpēt vai dzerstīties. Un mājturības skolotāja iniciēta kolektīvā prusaku indēšana nebija tas ticamākais attaisnojums. Emīlijas brālim profilakses nolūkos tika piepriests mēnesi ilgs mājas arests. Neviens pat nenojaustu tarakainos notikumus, kas risinājās mūsu skolas gaiteņos. Ja vien nākamajā nedēļā nebūtu vecāku sapulce, kur kāda klasesbiedra mamma nevērīgi izšpļāva frāzi, ka dēls bija vēlu pārradies mājas un centies iestāstīt, ka nīdējis prusakus. Tomēr direktorei ievērojami labvēlīgāks variants bija nomierināt dažu bērnu vecākus, kas it kā ir “saklausījušies savu razbainieku puspatiesības”, nekā runāt ar ziņu raidījumiem, ja internetā būtu publicēts video ar ēdnīcā rāpojošu parazītu. Tā arī šis gadījums palika par tādu daļēji leģendām apvītu skolas stāstu, kuru paši salikām kopā vien pēc Emīlijas teiktā un Viestura atzīšanās.
Šobrīd veikalā Viesturs pie manis pieskrēja tikai, lai pārliecinātos, ka neesmu paņēmis par maz alkohola. Trīs litri ruma pat izpelnījās negaidītu atzinību un viņš aizskrēja atpakaļ uz kasēm, jo Gints bija aizmirsis dokumentus un viņa iepirkumus jau grasījās skenēt. Forši, nodomāju, bija prieks ar tevi kopā iepirkties. Lēnā garā soļoju uz otru veikala galu.