Hroms, “Mūsu klases aizlidojums”

Daudzšķeltņains romantiskais romāns ar romantisma piesitieniem. Ir mirkļi, kuri pastāv vairs tikai mūsu atmiņās. Mums ir paveicies, ja tos dalām ar citiem. Doties līdzi Atvaram, kurš nemaz negribēja satikt klasi. Ar Amandu nest padusēs vermutus, lai klases aizlidojumu nekad neaizmirstu. Grimt ne tikai Jēkaba bembja ādas sēdeklī, bet arī atmiņās. Pazust Olīvijas sapņos gan dienā, gan naktī. Tvert katru mirkli ar izsmalcinātām un seklākām Nila asprātībām. Sekot Ulda otai, kā tā triepj uz audekla pazīstamo seju svešos ķermeņus. Bezrūpīgi aiznest ceļazīmes kā Aleksim. Slepus, Imantiskā manierē, lūkoties pirtī no tumša nakts aizsega. Apdomāt, vai ņemt piemēru no Dāvja, kurš pērk caurejas zāles klasesbiedram. Priecāties līdzi Lainei, kura nemazgās traukus, jo lepojas ar spožu laulības gredzenu. Ginta pavadībā veikt dūmu detektora uzstādīšanaa operāciju ar skoču un slotu. Izjust Martas alkas pazaudēties nakstsklubu dūmainajos mutuļos, kuri smaržo pēc karuseļiem un viskija. Sajust, kā Emīlija atklāj acīm savu miesu un dvēseli. Klausīties virtuvē Andra pārdomas par metafiziku. Nespēt turēt līdzi Arnoldam, kurš patērē alkoholu kā tankkuģis. Just baudu dzīves piepildījumā kā Marijai. Ar Ēriku izjust piepildījumu dzīves tukšumā. Sekot katram Sanitas baiļu pilnajam pakāpienam zvērīgā metāla tornī. Un galvenais, just līdzi Kārlim, lai vecāku vasarnīca arī pārdzīvotu 12.a klases pēdējo tikšanos. Darīt to visu pirmo reizi, bet neiedomāties, ka, visticamāk, arī pēdējo. Un tam visam pa vidu ir krustceles, izvēles un dilemmas. Tās nav tikai dilemmas, bet desmitiem, simtiem izvēļu, no kurām bēgt vai arī izdarīt.

IEVADS

Ar ko lai sāk? Viss ir labi. Pagaidām…

Starp citu, bija tāda filma 2013. Gadā – „Projekts X“. Mani ļot fascinēja. Tā bija kā pusaugu autonimfomāna paradīzes idealizācijas priekšstats Rietumu patērētājsabiedrības kinomākslas attēlojumā. Attīstības periodā, kad tiek iepazits alkohols un intimitāte.

Īstenībā es sajaucu. 2012. Gadā. Tajā vecajā labajā, kad bija jāpienāk nu RIKTĪGAJAM pasaules galam. Bet nebija. Viss veiksmīgi. Es jau mazliet biju sācis cisāt bikšelēs, kad Gangnam Style sasniedza Youtube 1 miljardu skatījumu. Tieši 9 nulles – apļi – 21.decembrī. (Par to bija stāsts kādā budistu sazvērestības video pēc Nostrodama pareģojuma). Tomēr „beigas”  bija veiksmīgas. Pasaules gals nenotika. Visi izdzīvoja. Izņemot cilvēki, kas tāpat tajā dienā aizgāja viņsaulē pēc dabīgā likteņa ritējuma. Bet visi pārējie – viņu dzīves tika izmainītas tik ļoti, KA VISI SĀKA turpināt dzīvot savu ierasto dzīvi pēc ierastajiem paradumiem.

Taču kāda velna pēc es kavējos 7 gadus ilgā pagātnē? Nuu… laikam jau tāpēc, ka tad viss likās reālāks un pretimnākošāks. Apmēram tā – man arī kādreiz būs tāda ballīte. Pagaidām nē, jo nu… gadi par maz. Būsim vecāki, visi būs stilīgāki, trakāki un labprātāk nodosies grandiozai visatļautībai. Tad būs labi. Man tikai jāpagaida, kamēr citi paliks atvērtāki un meitenes smukākas. Bet nu kā nu gadijās, kā nē, pienāca 2018.gads un nekas no tā nenotika. Vismaz ne Latvijā. Nu varbūt kaut kur, īpaši Rīgā. Bet manā pilsētelē tiešām ne. Vismaz cik es zinu…

Jūnijā beigsies pēdējie eksāmeni. Vēlāk būs izlaidums. Bet ne par to. Mūsu pēdējais mēnesis kopā. Visi aizlidos kur nu kurais. Cits uz akadēmiju, cits – universitāti. Vienam armija, otram pacifisms pie Klusā okeāna. Rukāšana cehā pret ekonomisko izaugsmi uzņēmējdarbībā. Kāds – elsonis stroikā, cits – censonis stoiķis. Amatniecība vai filoloģija? Labs miksteips un laba sodāmība. Stingri vecāki ar saistību pamatojumu mantojuma apmērā. Spoža nākotne veltīta toksiskam dzīvesbiedram. Mājdzīvnieki ar veģetārismu, bez brāļa ar alkoholismu.

Nebūs nekāda trakākā ballīte 12 gados. Nezinu, vai tā pat būs traka. Viens ir skaidrs- tā būs tāda pēdējā pasēdēšana. Ikviens no klases ir uzaicināts uz manu vecāku vasarnīcu. Zvejniekciemā mēs viens ar otru pavadīsim 3 dienas apskāvienos, vai tieši pretēji – sprostā. Varbūt vienkāršā pritonā, varbūt jaukākajā sanākšanā šo 12 gadu laikā. Ir klasesbiedri, kuriem vajadzētu būt. Ir klasesbiedri, kuri, es ceru, ka būs. Ir klasesbiedri, par kuriem man ir vienalga. Un ir klasesbiedri, kurus es aicinu tikai tāpēc, ka tas ir klases pasākums. Gan būs okei.

Aicinu pievienoties man, mums, šajā pasācienā, ko tiektos nodēvēt par 12.a klases pēdējo vidusskolas ballīti. Būs jautri? Superīgi? Romantiski? Draudīgi? Fantastiski? Rupji? Es taču pats vēl nezinu. Varētu gadīties, ka klāsies garlaicīgi. Tiesa, ceru, ka vismaz būs mazliet interesanti. Neko vēl nesolu. Ballīte nav sākusies. Pašam nav ne jausmas kā būs.

Dedzināt jau nenodedzināsim māju. To es gan apsolu. Saviem vecākiem.

/ Kārlis

 

ZIŅA KLASES GRUPAS SARAKSTĒ

Laba diena,

Kā šīs vēstules adresāts, Jūs tiekat dāsni pagodināts/a ar uzaicinājumu 16. jūnijā ierasties uz 12.a klases saviesīgo pasākumu manā vasaras rezidencē, Zvejniekciemā, Putnu ielā 17.

Pievēršoties praktiski-organizatoriskās dabas jautājumiem. Ar transporta pakalpojumiem un to koordinēšanu saistītie jautājumi tiks precīzāk definēti tuvākajā jūnija iesākuma izskaņā, kādā no plašsaziņas aplikācijām (KasNotiekā vai SejasGrāmatā), mūsu klases grupas tērzētavā. Attiecībā uz ēdamajām, dzeramajām, alkoholiskajām, psihotropajām un cita veida substancēm – netiek piemērots ierobežojums. (! Tiek attiecināts izņēmums uz lubricējošām vielām, jo saskarē ar specifiskām audumu virsmām tās ir diezgan pagrūti attīrīt !)

Tomēr, respektējot arī savu priekšteču (cienījamo vecāku) pieķeršanos nesen iegādātām materiālajām vērtībām, kā arī vispārējo dzīvesilgo ieguldījumu mūsu rezidences omulības veicināšanā, aicināšu IKVIENU no viesiem nepārspīlēt līdzņemamās stikla taras tilpumu apjomus, lai savu spēju pārvērtēšanas gadījumā, jaunais dīvāns netiktu pakļauts atklātam kontaktam ar kāda 12. klasi pabeiguša indivīda kuņģa izdalījumiem.

Rosinoši jautājumi:
Cikos sākam?
Vai aicinām klases audzinātāju, Avotiņas  kundzi?
Kas būs ar automašīnu?

 

VIESU SARAKSTS

Kārlis – Klases vecis

Jēkabs – Klases bembists

Aina – Klases pelēkā pele

Atvars – Klases klusētājs

Marija- Klases lauvene

Imants- Klases brīvdomātājs

Andris – Klases gudrītis

Alekss – Klases dīleris

Viesturs – Klases jokdaris

Olīvija- Klases bliezēja

Dāvis – Klases sportists

Emilija- Klases teicamniece

Arnolds- Klases kuilis

Uldis – Klases mākslinieks

Gints- Klases datorists

Laine – Klases princese

Marta – Klases balletāja

Nils- Klases āksts

Ēriks- Klases mistiķis

Sanita- Klases vecākā

Amanda- Klases čilotāja

 

I JĒKABS

09:05

Jautras čaloņas pavadībā pulcējāmies vietējā veikala stāvlaukumā. Netālu no mūsu pilsētiņs kultūras nama. Pulkstenis rādīja tieši 9:06. Visi vēl nebija ieradušies. No 19 braucējiem bijām 15. Trūka Imants ar mašīnu, Ēriks, Marija un Uldis. Tikmēr pārējie laiskojāmies ap saviem spēkratiem, pārrunājot iesāktās brīvdienas, eksāmenus, izlaiduma plānus un to, kas kuram bija tuvāks. Vienīgi Nils, kā parasti, nosvērts uz praktiskajām lietām, lielījās Olīvijai, ka audzē mājās kaņepju sēklas no Argentīnas.
– Cik tad ilgi var braukt? Gan jau tas jebanučijs krāns dibenlaiža vēl dzīvoklī osta līmi vai arī savam sranajam šizomobilim lej urīnu eļļas vietā, – Viesturs bija nedaudz pārskaities par Imanta kavēšanu:
– Nevaram jau tagad izbraukt? Tāpat netaisos 3 stundas deldēt pakaļu viņa grabošajā prostatas pajūgā.
Šajā rīta stundā pie veikala neviena cita automašīna nebija novietota. Visas trīs stāvēja rindā – mans lolotais bembis, Sanitas tēta pelēkais Nissans un Ginta antīkā Toyota.
Bet nu jau arī brauca arī Imants savā rūcošajā, krēma krāsas hipiju Opelī, kuram aizmugurējie diski bija nokrāsoti tumši zaļi, bet priekšējie dzelteni.
Mariju pieveda vecāki. Pēc minūtes atskrēja Uldis. Ēriks vispār nesteidzoties, pēdējā brīdī pieslāja ar milzīgu mugursomu:
– Oho, visi jau klāt? Tad braucam, nav ko kavēties.
Sadalīšanās pa mašīnām bija jau notikusi iepriekšējā vakarā caur ziņām privātās sarakstēs. Pārpalikušajiem nācās vien saliedēties pašaurajā Opelītī.
Viesturam uz mužīgiem laikiem ir rezervēta vieta priekšā, blakus man. Amanda pilnīgi vakar piezvanīja, lai sev un Lainei nodrošinātu vietu pašā jaudīgākajā auto. Tā viņa gluži neteica, bet es loģiski nopratu. Un atļāvu arī Ainai iesēsties, lai viņai pa ceļam būtu tā lādzīgākā kompānija. Mūsu pirmā pieturvieta bija lielveikals šosejas malā, kurā saķert visu dzīrēm nepieciešamo.

Fak, es tūlīt būšu atpakaļ, aizskriešu līdz mašīnai, – Viesturs atskārta, ka ir aizmirsis maku.
Jau paņēmu katrā rokā pa iepirkumu grozam:
– Labi, es tikmēr sākšu jau ieķert lietas. Ko dzersi?
Tikmēr ejot ārā pa automātiskajām durvīm, Viesturs nobļāvās:
– Vienalga, ko paņemsi, derēs!
Lieki nedomādams, devos uzreiz pie alkohola stenda. Lai arī vēl nebija dienas vidus, nedaudz pāri vienpadsmitiem, šajā lielveikalā jau iepirkās krietns vairums ļaužu. Starp visiem pazibēja arī mūsējo sejas, džeki un meičas, katrs bija savā veikala stūrī un jau grāba to, kas visvairāk nepieciešams. Būtībā šmigu un rijamo, kas vēl vairāk vajadzīgs? Nu, kādam smēķi varbūt. Riktīgi domāju, ko lai paņem ēst un nevarēju sadomāt. Bulciņas  negribējās. Cepumi parasti ir pārāk sausi. Piena produktus neaizvedīsim laicīgi. Augļus un dārzeņus parasti lielos vairumos sagādā meitenes. Bet Čipši! Čipši noderēs, tie vienmēr ir tieši laikā.
Pie salčukiem pagāju garām Ērikam, viņš ar Laini un Emīliju izvēlīgi cilāja krāsainos gardumus uz kociņiem un vafelēs.Pievērsu klasesbiedru, īpaši Laines uzmanību:
– Paņem džanglpopu, varēs pasūkāt, hehehe.
Laine bijīgi parādīja apgredzenoto vidējo pirkstu.
– Piedod mīļā! – uzsaucu mūsu klases daiļuma pavēlniecei.
Viņa tomēr pasmaidīja. Lainīte jau ir paguvusi atrast savu sapņu princi. Kaut kāds smukais jaunbagātnieks. Bet es nepārdzīvoju, priecājos, jo tā dzīvē ir sagadījies, ka viņa ir mana kaimiņiene. Mūsu draudzības pirmssākumi sakņojas vēl pirms pirmās klases. Ilgu laiku biju saķēries viņā. Pārāk ilgu. Viņa noteikti nebija no tām vieglprātīgajām meitenēm. Es toties biju vieglatlēts.

Pamazām tuvojos savai iecienītākajai veikala sadaļai. Pretējā virzienā, kā iereibusi vecmeita uz pēdējo Rīgas vilcienu piektdienas vakarā, rikšoja Amanda ar diviem Martini rokās un trešo padusē. Es sasmējos, taču Amanda to laikam uztvēra kritiski:
– Ko stiep tos grozus? Nebija vieglāk ratiņus paņemt?
Salagas braukā ar ratiņiem. Es braucu ar behu, – nosmīnējis piemiedzu ar aci un atskatījos, kā viņa pazūd starp kasēm.

Un tad jau arī nonācu pie alkohola vitrīnas. Nejutos kā bērns konfekšu veikalā, neesmu taču alkoholiķis. Es jutos kā tāds pieredzējis bāru burātājs, kurš ir noguris no eksperimentēšanas. Kurš zināja savu mēru, savus apmērus un garšas īpatnības. Prātoju, ko lai paņem bez riska un vilšanās.
Izvēle bija plašāka par manu naudasmaku. Ņemt aliņus un kokteiļus? Nē, šis bija daudz grandiozāks pasākums par Jāņiem. Vīni un liķieri lai paliek sievietēm. Smagā artilērija jau vairāk bija man pa prātam. Dzērienu karavadonis, pēc ilgi cīnītas uzvaras pret vidusskolu, neniekojas ar cukurūdeņiem. Viskijs likās par stīvu vasarīgam pasākumam pie jūras. Varbūt šņabis vai tomēr rums? Doma par šņabi tomēr nelika mieru. Tas likās kaut kā pārāk ikdienišķs. Bet galu galā, šodien vajadzēja normāli pielikt seju. Nevarēdams izvēlēties starp gaišo un melno rumu, iemetu grozā abus. Pa litra pudelei. Respektīvi, klāt jāņem bija arī kola un spraitiņš. Priecīgs par paveikto lēmumu, iesāku soļot pie čipšiem. Taču tāds kā nemiers mani tramdīja. Nevarēju uzreiz saprast, kas tas bija, vai kaut ko aizmirsu? Nē, uzdzeramais bija, nauda un dokumenti arī. Hmm, laikam iekšējā balss saka, ka var pietrūkt. Jā, tas būtu rigtīgi tizli. Fiksi atkāpos atpakaļ un paņēmu katram gadījumam trešo rumu, ko rezervei ielikt mašīnas bagāžniekā. Bagāžniekā, lai pa hlamam neizdzeru, bet nepieciešamības gadījumā varu paņemt.
Loģiski domājot par rītu, ne tikai vakaru, paņēmu pieclitrīgo ūdeni. Tā kā rūpējos arī par savu klasesbiedru labsajūtu, paņēmu vēl otru pieclitreni. Nesamais palika diezgan smags. Nafigam nenācu te, pie dzeramajiem, tieši beigās? Būs ātri jāpaķer čipāri un kaut ko pa ceļam veselīgu padzerties. Gan jau bābas tāpat paņems kaudzi normālu rijamo. Devos pie piena produktiem, pagrābt ceļam piena šeiku. Jāuzņem pietiekami proteīni, kas vakarā tiks pakāsti.
Graužamo uzkodu ailē jau grīdas flīzes deldēja Imants. Kaut ko zīlēja un lūrēja uz čipšiem. Pagrābu divas lielākās pakas krējuma sīpolu un diļļu čipšu. Paskatījos blakus, Imanta groziņā jau bija dažas citas pakas. Pamanījis viņa izvēli, nedaudz uzvilkos:
– Nu bļin, kas ēd sinepju čipšus, Imant!! Un vēl arī sēņu! Tu pie vecmuteres esi sataisījies vai?
Imants savā parastajā stilā lēnām pagrieza galvu, pavilka nost apaļās saulesbrilles ar violetajiem stikliem. Daudzi slavēja viņa francisko balss tembru. Man gan viņa balss vairāk atgādināja burbināšanu, kad deguns ciet. Imants mēdza ņemt pie sirds uzbrukumus par viņa gaumi:
– Sinepes vispār tā kā ir labākā lieta, ko var ēst klāt pie visa. Un čipsi ar sinepju garšu ir debešķīgi.
– Bet ir daudz labākas un populārākas garšas!
– Un ko tad tu man piedāvā labāk ņemt vietā? Kaut kādus krējuma un sīpolu čiponus vai siera, ko visa Latvija atēdusies jau no deviņdesmitajiem?
– Klasiskās vērtības ir tās labākās, – iebildu kalsnajam brīvdomātājam.
– Aha, tas ir tāpat kā katrā piektdienā dzert rumkolas.
Neiebraucu, kādā veidā tas bija jāsaprot. Laikam jau Imants apzinās, ka nedaudz atpaliek no aktualitātēm. Taču nelaidu viņu cauri ar tik vieglām atrunām:
– Sēnes garšo pēc gliemežiem un kabačiem.
– Kas kuram vairāk pa gaumei. To vispār Olīvija uzstāja, lai paņemu tieši šos čipsus, – Imants, neveltot man lieku uzmanību, pētīja citas čipšu kastes.
– Pfff. Būs jāiet ar viņu jāparunā, – griezos uz promiešanu.
– Jā gan. Būs, būs jāiet vien. Un Jēkab, ja es šodien aizeju pa skuju taku no saindēšanās ar alkoholu, lūdzu, manā apbedīšanā ielieciet zārkā sinepju burciņu.
Neko neatbildējis gāju ar saviem čipšiem. Man jau patika tāds stiprāks humors. Bet Imanta melnais reizēm bija kaut kas vairāk par vienkārši melnu.

Atvēsinošajā piena produktu nodalījumā, pat nepiepūlot acis pamanīju savu iecienīto proteīnu dzērieniņu. Kā arī mūsu pašu gudrinieks Andris atnāca, lai paņemtu divas paciņas šokolādes piena. Viņš mani tā nedaudz uzmanīgi nopētīja.
– Lai labi garšo! – novēlēju mūsu klases izcilniekam, kura rokās bija tikai pieniņi un cepumu paka. Nešaubītos, ja tādu maltīti viņš sev ir paredzējis abām dienām. Taču nebija pamata uztraukumam. Lai arī viņš bija izteikti savdabīgs džekiņš, pie pilna ledusskapja jau badā nenomirtu.
Andris atbildēja:
– Paldies, tev arī! – un steidzīgi aizkleberēja pie bulciņām.

Gatavs pabeigt iepirkšanos, es lēnā garā turpināju soļot gar saldēto produktu vitrīnu,  līdz kaut kas ciets ietriecās manā mugurā. Pirmā doma, ko centos saprast – kurš gan tas bija? Es paguvu nedaudz palūkoties pār plecu, līdz pilnība apgriezos. Protams – Viesturs. Viņa rugainajā sejā parādījās pašapmierināts smīns. Savukārt, labajā rokā bija kilograms saldētas laša maltās filejas. Lai gan pēc skata tas izskatījās kā jauks un mīksts desas luņķis, manā mugurā tas ietriecās tik stipri, kā milzīgs ledus gabals.
Mēs ar Viesturu bieži mīlējām tā prikoloties, tikai viņš mēdza arī pārkāpt mēru. Kad cilvēki tiešām bija nepajokam nokaitināti un gatavojās veikt nopietnas sankcijas, Viesturs attaisnojās, ka tā ir “Izčakarēšanas māksla. Art of the prank. Искусство прикола. Ars iocundi.” Viņš mēdza teikt:
– Ja tu to nesaproti, tad tev nav humora izjūtas. Ja apvainojies, tad esi uztvēris to šausmīgi personīgi.
Personīgi es uzskatīju, ka īstā māksla bija nevis pats izstrādātais joks, bet gan cilvēku pārliecināšana, ka viņi nepamatoti apvaino Viesturu. To viņš spēja. Taisīt sūdus un izstrēbt. Vairākas reizes sanācis arī dabūt pa seju ar dūri vai pļauku, taču tas nekad viņu nav apturējis pacelt savas izdarības līdz jauniem horizontiem. Pievakarē, pēc pēdējās ķīmijas konsultācijas atstāt skolā pie radiatoriem atvērtu kārbiņu ar sarūgušu pienu, vai arī pasūtīt gorillu kakas internetā uz direktores māju adresi. Direktores reakciju diemžēl tā arī nekad neuzzinājām, Viesturs teica, ka viņam pilnīgi pietika ar apziņu, ka tas ir izdarīts. Viņš visu vienpadsmito klasi sveicināja direktori ar vienu domu galvā – tu rokās paņēmi to kasti un, atverot, savā degunā sajuti to brīnumaino sūdu smaržu. Savādāk Viesturs nejuta personīgas negācijas pret direktores kundzi.

Taču desmitās klases mācību gada sākumā viņš tika ievērojami nokaitināts. Tā bija tikai atbilde tam, ka direktore mācību gada sākumā personīgi aizrādīja Viesturam par atnākšanu pirmajā septembrī uz skolu provokatīvā kreklā. Virsū kreklam bija uzdrukāts uz zirga jājoša Benito Musolīnī foto.
“Man riktīgi cepī tas krekls, pasūtīju merču no Amerikas un beigās nedrīkstu nemaz vilkt uz skolu. Sarmīte varbūt arī Napaleonu vai Cēzaru vēl aizliegs?” Jauneklīgais viesturs, kurš toreiz bija krietni kalsnāks un ar matu sakārtojumu, kas līdzinājās nekārtīgai putnu ligzdai, veselu nedēļu nevarēja pārdzīvot par savu kreklu. Bet astotajā dienā atmetis visas rūgtās emocijas, bija nācis klajā ar plānu par prusakiem.
Zinādams mūsu skolas apkopēju tīrīšanas paradumus un iespēju robežas, viņš sameklēja un iegaumēja pašus putekļainākos kaktus, tumšākās aizdares un šaurākās šķirbas, kuras reti kāds iztīrija. Viesturs veselas nedēļas garumā nesa no mājām maizi. Rīsus, griķus, makaronus, kartupeļus. Piektdienā pat ievārījuma burku. Tajā laikā man šķita, ka viņš ir pārstājis ēst skolā. Īstenībā ģeniālais jokdaris to visu bāza, bārstīja, atstāja, iespieda, sastūma un izsmērēja pa visu skolu. Neviens nenojauta. Un tā lietas vadīja savu ierastu gaitu. Sākās nākamā nedēļa. Tā pagāja. Tad arī otra. Trešā lielā mērā iesākās kā parasti. Mēnesis, divi.

Taču kādā otrdienā viens no pamatskolniekiem esot sacēlis ēdnīcā traci, ka redzējis prusaku. Tā kā prusaku neviens neatrada, bērnam, protams, nenoticēja. Audzinātāja varbūt pat ierakstīja piezīmi. Pats Viesturs domāja, ka visi prusaki apmiruši vai aizbēguši. Tādēļ nevienam citam nemaz savu plānu nestāstīja. Samierinājās ar domu, ka vismaz pūstošais ēdiens radījis kādu smaku.
Tas, ko skolnieki un daudzi skolotāji nezināja, bija otrdienas pēcpusdienas atgadījums skolas sporta zāles ģērbtuvēs. Meitenēm bija beidzies volejbola treniņš, taču bez viņām ģerbtuvē bija paviesojies arī prusaka kungs (vai kundze). Domāju, ka ikviens var iztēloties histēriju kas valdīja pie sporta zāles. Par to sliktāka vieta prusaku midzenim varēja būt tikai ēdnīca. Sporta skolotāja drosmīgi atrisināja situāciju saviem spēkiem, likvidējot kustoni. Taču vēlāk, pārmeklējot ģērbtuvi, ventilācijas šahtā burtiski mudžēja no prusakiem. Tie esot sākuši gāzties ārā pa atvērto spraugu.
Par labu mūsu izglītības iestādei vai arī par skādi Viestura lielā plāna attīstībai, direktore operatīvi nolēma šo situāciju atrisināt bez trešajām pusēm, vēršoties pie mājturības skolotāja. Savukārt, mūsu skolas mājturības skolotājs ir vīrs ar zelta rokām, turklāt, vēl zeltaināku prātu. Vīrietis labākajos gados ar tādu īpašību kombināciju jau nu noteikti negrasītos smērēt savas zelta rokas ar tarakāniem. Skolotājs zināja, ka mājturības pulciņa jaunieši ir kāri uz jauniem uzdevumiem, tāpēc sarunāja barteru. Viņš apsolīja sava pulciņa dalībniekiem desmitniekus semestrī, ja tie sameklēs un iznīdēs ikvienu prusaku, ko var atrast. “Varat izmantot visu, kas ir pa rokai.” Viņš teica. Pamatskolnieku izdoma aizgāja līdz pat striķīšos iekarinātiem zāģiem un dezodoranta liesmumetējam.

Mājturības pulciņa zēniem tās bija īstas medības. “Kā Majnkrafts. Medijām spaiderus pa visu skolu. Es nositu četrus!!!” Emīlijas brālis mājās bija lielījies, lai gan skolā jauniešiem tika dots neveikls mājiens par to nevienam lieki nestāstīt. Brālis jau arī nebūtu stāstījis, ja vien Emīlijas priekšzīmīgie vecāki nesāktu interesēties, kāpēc septītklasnieks pārnācis no mājturības pulciņa tikai 18:00 un drēbes nosmērējis putekļos. Sabijās, ka jaunais sācis slapstīties, nedod Dievs, vēl pīpēt vai dzerstīties. Un mājturības skolotāja iniciēta kolektīvā prusaku indēšana nebija tas ticamākais attaisnojums. Emīlijas brālim profilakses nolūkos tika piepriests mēnesi ilgs mājas arests. Neviens pat nenojaustu tarakainos notikumus, kas risinājās mūsu skolas gaiteņos. Ja vien nākamajā nedēļā nebūtu vecāku sapulce, kur kāda klasesbiedra mamma nevērīgi izšpļāva frāzi, ka dēls bija vēlu pārradies mājas un centies iestāstīt, ka nīdējis prusakus. Tomēr direktorei ievērojami labvēlīgāks variants bija nomierināt dažu bērnu vecākus, kas it kā ir “saklausījušies savu razbainieku puspatiesības”, nekā runāt ar ziņu raidījumiem, ja internetā būtu publicēts video ar ēdnīcā rāpojošu parazītu. Tā arī šis gadījums palika par tādu daļēji leģendām apvītu skolas stāstu, kuru paši salikām kopā vien pēc Emīlijas teiktā un Viestura atzīšanās.

Šobrīd veikalā Viesturs pie manis pieskrēja tikai, lai pārliecinātos, ka neesmu paņēmis par maz alkohola. Trīs litri ruma pat izpelnījās negaidītu atzinību un viņš aizskrēja atpakaļ uz kasēm, jo Gints bija aizmirsis dokumentus un viņa iepirkumus jau grasījās skenēt. Forši, nodomāju, bija prieks ar tevi kopā iepirkties. Lēnā garā soļoju uz otru veikala galu.