Nevis mīlēt, bet redzēt, ko mīlestība dara un piedot par to, ko nodara.

Pagātne vienmēr šķiet skaistāka par tagadni. Lielākā problēma ir tajā, ka grūti būt “šeit un tagad” mirklī. Grūti būt šodienā, kad vakardienas smagais, bet košais pleds krīt pār plecu un māna ar savām spilgti zilganzaļajām krāsām. Krāsas ir mānīgas. Tās aizmirst svaru, tās aizmirst patieso nastu. Un audums. Tas pagātnes zīds vai mīkstā vilna, kas akli pārklājas pār kartupeļu maisu. To izdilušo un caurumiem sagrauzto maisu, no kura toreiz, visiem labi redzot, gāzās skāba upe. Man vienmēr šķitis, ka virzīties uz priekšu neļauj sāpīga šodiena, apziņa, ka nesanāk, ka nespēj, ka nedrīkst, bet tagad es sapratu. Es sapratu, ka uz priekšu cilvēkam neļauj doties viņa  pagātne. Viņa domas par pagātni. Par to izskaistināto pagātni, kurā viss bija labāk, nekā ir šodien. Es tevi lūdzu, atver acis, bet neaizver sirdi.

 

BĒNIŅU LOGS

Loga dēlis sitas pret palodzes malu, radot pulksteņa tikšķiem līdzīgu skaņu. Logs no ārpuses izskatās tikpat neglīts kā kādreiz, kad pusnaktī pieķēru mēnesi lūkojot tā masīvos koka gurnus. Logs nekad nav turējies ciet. Lai tiktu bēniņos, kādreiz es ar Valēriju un Ievu atstutējām pret mājas sienu garās Ērika taisītās koka trepes. Sienas augstums ir pamatīgs un palodzes mala, pa kuru rāpāmies iekšā, nedroši turējās mājas pamatos, turklāt jau tad koks bija sācis drupt, bet šodien tā stāvoklis izskatās vēl bēdīgāk. Es paskatos uz jumtu un pie sevis domāju: neglītajam ir jāpaliek, jo tikai neglītais saprot.

– Viņa nejūtas savā ādā, – Valērija saka. – Mās, labāk nevajag. Parunāsi citu dienu. Šodien mums jābrauc. Pārējie mūs jau gaida.

Nejūtas savā ādā. Ne šodien, es pie sevis skaitu, tikai ne šodien.

– Vai viņa vēl glezno?

– Neglezno.

Viņa jau ir izlējusi uz audekla visas upes. Protams, ka viņa neglezno. Protams, ka viņa neglezno. Mamma vienmēr pārstāja gleznot, kad viņa nejutās savā ādā. Viņa glezno tikai tad, kad āda ir nobriedusi tāpat kā pavasarī nobriest koki drīzai plaukšanai. Mamma glezno tikai tad, kad pašas upe sākusi žūt, saulei uzspīdot un atgādinot, ka diena nemaz nav tik slikta. Un arī tad ne vienmēr tas notiek, jo viņa nevar izlīst no gultas, pieiet pie loga un atvērt aizkarus. Viņa slēpjas savās sienās, norakstījusi dienu jau agri no rīta. Par dienu nevar spriest no rīta. Par dienu jāspriež vakarā. Augusts man tā vienmēr teica. Augustam tagad ir dēls. Viņš bieži apciemo mammu. Bija atbraucis arī pirms nedēļas. Sauca mani līdz. Teica, lai es arī braucu. Es nevarēju. Es vēl nebiju gatava. Man negribējās redzēt mammu. Man viņu ļoti bieži negribas redzēt. Visbiežāk es gribu būt no viņas prom. Tad vieglāk izvairīties no pārveidošanās procesa, kādā iekļuvusi Arisa. Viņas smaids tagad pavisam izskatās pēc Augusta smaida. Man dažreiz paliek bail no tā.

– Vai viņa… – es pārtraucu pati sevi, noplūcu ābolu un iedodu to Valērijai.

– Kāpēc tu man dod negatavu ābolu? – viņa pasmejas.

– Lai tevi uzkurinātu, – es pasmaidu. – Lai tevi uzkurinātu, mās. Vai atceries, kā strīdējāmies un plēsām viena otru aiz matiem?

Man tevis ļoti pietrūka, cik ļoti es gribētu viņai to pateikt. Es spiežu plakstiņus neļaut asarām iziet no acu āboliem. Jūtu, ka arī māsa mani nedara vairs tik cietu. Jūtu, tūlīt var nākties tēlot, ka man vienkārši kaut kas iekritis acīs, kad es ar plaukstu nobraukšu pār savu mitro vaigu. Vai varbūt beidzot godīgi atzīties, ka pietrūkst? Dažreiz man nesanāk atzīties. Un man šķita, ka tā ir tikai mana problēma, bet, izejot lielajā dzīvē, es sapratu, tā ir visas cilvēces problēma. Cilvēki nemāk runāt par savām jūtām. Cilvēki bēg. Cilvēki ir skopi savos vārdos, bet bagāti emocijās, kuras rada citiem, es pie sevis noskaitu to, par ko jau reiz biju prātojusi.

– Sīkā kaza, – māsa pasmejas un nomet ābolu zemē.

Ir lietas, kas tomēr nav mainījušās. Es joprojām esmu sīka kaza, un viņa joprojām ir kūtspakaļa. Vismaz labi, ka kaut kas ir palicis tāds, kāds tas bijis agrāk. Kad pasaule griežas ātrumā, kuram nevaru tikt līdzi, man ir bail kaut ko zaudēt. Zaudēt kaut ko sirdij tuvu un mīļu. Valērija man tomēr ir mīļa. Viņa vienmēr tāda ir bijusi. Tur es atzīstos pati sev.

– Kur ir Ieva?

– Ē… – Valērija novelk un tad uz mirkli apklust. – Ievas šeit nav.

– Jā, es redzu, ka viņas šeit nav. Es jautāju, kur viņa ir?

– Drīz būs atpakaļ. Tad pati varēsi pajautāt, kur viņa bija.

Neesmu redzējusi Ievu aptuveni gadu. Nedaudz mazāk kā mammu, bet krietni vairāk kā Ēriku. Viendien es Ēriku redzēju. Redzēju tad, kad biju piemirsusi par viņu. Kolīdz par kādu aizmirstam, tā viņš nekaunīgi par sevi atgādina. Parādās kādā mākoņu gubā, iespiežot tajā savas ķermeņa aprises. Un tad nākas sevi pieķert pie tā, cik ļoti sirds ilgojas. Todien mākoņu nebija, debesis bija skaidras. Viņš pēkšņi izlīda manā acu priekšā, kad es gāju pa Baložu ielu. Tad pieķēru sevi pie tā, cik ļoti sirds sāp. Cilvēkiem reizēm labāk ir palikt vienam no otra tālu prom. Nesatikties. Neredzēties. Nesarunāties. Pretējā gadījumā, tuvajiem pagātnes cilvēkiem satiekoties svešajā, vienam otra neaicinātajā tagadnē, tiek pārkāpti visi jūtu likumi.

– Kur mamma? – es jautāju.

– Augšā, – Valērija silti atbild un pagriež galvu pret logu, bet tad asi turpina: – Nevajag, mās. Šodienu nevajag sabojāt. Mammai ir grūti.

     Man arī ir grūti, mās. Es cieši sakožu zobus, lai to nepateiktu.

– Tu saproti, ka mans galvenais atbraukšanas iemesls ir tieši viņa? Un tagad tu saki, lai es neeju? Man vajag ar viņu parunāt. Es nevaru to atlikt. Šodien sapratu, ka negribu to atlikt. Saproti, Valērij? Protams, ka tu mani nesaproti! Tu un Ieva mani nekad neesat gribējušas saprast… – es klusi novelku.

– Mamma ir augšā. Ej, tikai es tevi lūdzu būt uzmanīgai un izvēlēties vārdus, kurus lieto, – viņa atbild un tad pienāk man tuvu klāt. Tik tuvu, ka jūtu viņas silto elpu un matu smaržu. Mās, tu smaržo kā mamma. Es viņai gribu teikt, bet nepasaku. Smarža atgādina kaut ko ļoti pazīstamu, bet nevaru to aprakstīt. Smarža, kaut arī tik tuva un zināma, atrodas ļoti tālu no manis. – Tavi vārdi skrāpē. Esi uzmanīga. – Valērija čukstus saka, pagriežas un ieiet iekšā.

     Tavi vārdi skrāpē. Domāju, ko Valērija ar to gribēja pateikt. Vai to, ka klusums ir labāks par atzīšanos? Ja tā, es viņai nepiekrītu. Nekā nedarīšana ar nagiem ķeras dvēseles ādā vairāk, nekā vārdi. Kaut asi un skrāpējoši vārdi, tie tomēr ir labāki par klusumu. Es esmu nogurusi no tumsas, kur vienīgais runātājs ir mēness. Es gribu pārraut klusumu kā cilvēki pārrauj attiecības, kad nevar sakārtot savas jūtas. Kā pārrauj diegu, kad tas ievērts adatas caurumā. Kā saule pārrauj nakti. Galu galā, es nevienu nenāku sāpināt. Es nāku atzīties. Es tikai gribu atzīties. Augusts teica: kad vēl, ja ne šodien.

Es iegāju mājas kreisajā spārnā un kāpu augšā pa trepēm. Trepes vairs nav tik stabilas. Nedaudz čīkst, kad mans svars ir uz tām. Neesmu jau vairs tik viegla, lai Augusts paceltu un pie sava loga parādītu Rīgu, taču neesmu arī pārāk smaga. Citādi tante ziedu veikalā noteikti nebūtu teikusi, ka es viņai atgādinu viņas trauslo mazmeitu. Es reti kad lietoju vārdu trausls, ja domāju par smagu bļodu vai katlu. Visbiežāk vārds trausls man asociējas ar šķīvi, kura plānais augums dreb, baidoties no betona smagās miesas, kas uzgulsies virsū, saplēsīs, sašķaidīs to gabalos uz visiem laikiem. Un tomēr, skatoties no citas puses, arī smags var būt trausls. Tad, ja runā par jūtām. Jo dvēsele vairāk paēdusi, jo tā nenoturīgāka. Ar atsevišķiem gadījumiem, protams. Katram sava mēraukla, katram savi svari. Nevar visu mērīt pēc vieniem rādītājiem.

Mamma sēž pie loga. Viņai mugurā ir gaiši zaļa mežģīņu kleita. Tik gara, ka es nevaru aplūkot viņas kājas un ādu. Arī piedurknes kleitai ir garas. Mammai piestāv kleitas. Viņa tajās labāk izskatās, nekā biksēs. Citi cilvēki kleitām nav radīti, bet mammai kleitas piestāv. Vairāk kā man un visiem citiem cilvēkiem, kurus es pazīstu un kuri velk kleitas, kaut gan spogulis skaidri un gaiši raudājis bikšu staru asaras, brīdinot gan par nepiemērotiem laikapstākļiem, gan to, ka tas ir bīstami arī no visiem citiem aspektiem. Mums nepatīk ieklausīties citu vārdos. Bieži vien arī ne tad, ja spogulis runā. Es domāju, nav arī vienmēr jāieklausās. Dažreiz ir jādara pretējais pateiktajam un sajustajam. Vai par spīti? Varbūt izaicinājuma dēļ? Man patīk izaicinājumi, kaut gan es bieži vien tādiem neļaujos, jo bailes ierobežo. Bailes ir mans lielākais ienaidnieks. Vienmēr saki paldies savam ienaidniekam. Vienmēr sasveicinies ar savu ienaidnieku, viņi teica.

– Čau, mammu, – es saku un pasmaidu. – Man jau teica, ka tu būsi te.

Viņa pagriež galvu, bet neko nesaka. Viņa mani ienīst, es domāju. Dažu cilvēku priekšā es kļūstu ļoti neveikla, es mēdzu apgāzt aiz uztraukuma krūzi, mēdzu netīšām paklupt aiz durvju stenderes, mēdzu pateikt vārdus, kurus nedomāju un nejūtu, bet dažu cilvēku priekšā es vienkārši izgaistu. Tas ir tā, kā izgaistu mammas priekšā. Mans cilvēkveidols neeksistē. Varbūt dažreiz viņa savā priekšā redz kaut ko, kas viņai traucē un tad viņa to pasaka, liekot man saprast, ka viņa tomēr mani redz, bet lielākoties es esmu caurspīdīga. Tik caurspīdīga kā logs. Logs ar plaisu, kas atgādina saplaisājušu papēdi pēc tam, kad ieti smagi ceļi vai apavi spieduši. Mamma neredz arī šo plaisu. Neeksistē ne logs, ne plaisa. Viņa ir akla. Viņa tēlo aklu. Viņa izliekas.

– Es atbraucu no Rīgas pie tevis, – es viņai saku un redzu, kā viņa paliek nervoza un sarauc pieri. Izskatās, ka pat grumbas uz viņas sejas un kakla kļūst izteiktākas un dziļākas pēc tam, kad esmu izteikusi šo vārdu. Un man gribas kliegt: Rīga, Rīga, Rīga, lai viņai sāp vēl vairāk. Es esmu melīgi cieta viņas priekšā, es prātoju.  Tik cieta, cik cilvēki ir cieti, kad par viņiem negribas domāt un atcerēties. Es esmu melīgi cieta, jo mamma ir vienīgais, ko es nespēju aizmirst. Un tā ir vienīga nespēja, kas mani dara laimīgu. Tikai viņa to nezina. Viņa to nekad nav zinājusi, bet varbūt uzzinās, jo Augusts teica: kad vēl, ja ne tagad.

– Labdien, – mamma beidzot atbild. Ar vārdu labdien iegriežot man tik ļoti, cik ļoti es viņai gribēju iegriezt ar vārdu Rīga. Neapzināti, protams. Man šķiet, dažas attiecības balstās uz neapzinātām rīcībām. Tā es varētu raksturot savas un mammas attiecības. Viss, ko mēs darām un pasakām, ir neapzināti. Vai arī tādā veidā mēs tikai attaisnojam sevi? Arī par to es, protams, esmu domājusi. Es cenšos attaisnot savu rīcību. Cenšos attaisnot visu, ko daru un pasaku, bet dažreiz man nav atbildes. Es nespēju sevi izskaidrot. Ar savu neapzinātību es cenšos viņā radīt apzinātību. Un otrādi. Vai tomēr nē?  Ir tik daudz jautājumu, kuriem man nav atbilžu, bet es joprojām tiem cenšos atrast galus. Tātad tu esi cilvēks, tu esi dzīva, reiz Marks man teica, kad viņu smacēju ar savu jautājumu pārbagātību kā cilvēks smacē naktī otru cilvēku ar spilvenu, vēloties no viņa atbrīvoties. Neapzināti, protams. Viņš teica, ka tikai tad, kad cilvēkiem ir jautājumi, eksistencei ir jēga. Tikai tad visam, kas pastāv, ir nozīme. Varbūt viņam ir taisnība un tomēr, tas nepadara manu apšaubāmo neapzinātību attaisnojamāku.

Mamma klusē, un es viņai saku:

– Man arī patīk klusums, varam paklusēt kopā.

Es atkal viņu izaicinu. Kad cilvēks cilvēku grib padarīt jūtīgāku, viņš viņu izaicina. Viņš viņu tīšuprāt izaicina. Ar vārdiem vai klusumu. Dažreiz ar abiem kopā. Nekad neesmu gribējusi kādam cilvēkam radīt sāpes. Tās ir manas otras lielākās bailes. Tās ir bailes, par kurām esmu droša, ka manā apziņā ir kaut kas ļoti liels, bet patiess un tīrs. Viendien man bija saruna ar Marku, un viņš man teica tā:

– Cilvēks ir adata ar caurumu. Cilvēks nevar kādam nodarīt sāpes tikai tāpēc vien, ka viņam ir spics un ass gals. Ir jāparaugās otrā galā. Tur ir caurums. Cilvēks, būdams adata ar caurumu, vienmēr nodrošina to, ka tiek piedāvāta iespēja izvēlēties. Būdams adata ar caurumu, – viņš teica un izvija savas rokas cauri maniem matiem, atkārtoti sakot: – Būdams adata ar caurumu, cilvēks dod divus variantus: ej cauri vai tiec sadurts. Ja kāds par labu izvēlas dūrienu, nav sevi jāvaino, jo viņam tika dota iespēja pašam izvēlēties.

     Cilvēks ir adata ar caurumu. Es par to esmu ļoti bieži domājusi. Tā es spēju attaisnot mammu. Tā es spēju attaisnot sevi. Tā es spēju attaisnot visus cilvēkus. Vai vismaz cenšos. Vēl neesmu droša. Viss, kas cilvēka dzīvē notiek, ir atkarīgs tikai un vienīgi no viņa paša izvēlēm. Viss, ko cilvēks dara, viss ir viņa paša varā. Mūžīgā sevis vainošana, skriešana ar pieri sienā, domājot, cik briesmīgs cilvēks es esmu un cik briesmīgas ir manu radīto darbību sekas vai gluži pretēji – cik briesmīgs ir tas otrs cilvēks, lādējot viņu caurām dienām, mēs aizmirstam par būtiskāko. Mēs vienkārši dzīvojam. Visi kā viens. Mēs visi cenšamies dzīvot. Ar kļūdām, bez tām, ar asarām acīs, ar smaidu, ar vēlām un drūmām nakts pastaigām vai sauli sveicinošiem agriem un priekpilniem rītiem. Vienalga. Mēs visi vienkārši cenšamies dzīvot.

     Izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs, visiem labi zināmā frāze un tomēr tik aizmirsta ikreiz, kad kāds mums nodarījis pāri vai kādam paši esam nodarījuši pāri. Es cenšos meklēt atbildi uz jautājumu, lai paskaidrotu savu mīļo, savu nemīļo, savu zināmo un nezināmo cilvēku rīcības, lai paskaidrotu pati sevi, un arvien atduros pie tā, ka nespēju. Man nav atbildes. Bet es dziļi sirdī jūtu, ka atbildei esmu es. Man nav atbildes, bet atbildei esmu es pati. Un tad vairs nav nozīmes, cik atvērts ir jautājums.

Bēniņu otrs logs telpas kreisajā galā, pie kura nesēž mamma, ir aizbultēts ciet. Tas ir aiznaglots, tam ir pārvilkta pāri līmlente, apņemot to no visām pusēm. Kā tad, kad es aplīmēju bildes pie sienas ar skoču, skoča lenti novelkot no visiem sāniem. Augusts toreiz aizlīmēja ciet logu, jo pa to iekšā pūta nepatīkami auksts vējš. Logs ir ciet un to nekad nevērs vaļā. Bet tas nenozīmē, ka to nevar atvērt. Logs ir atverams. Tas vienkārši nav vajadzīgs. Līdzīgi ar cilvēkiem. Ne visi ir jāatver, ne visiem jāmēģina tuvoties, ne visos jāieskatās. Mēs neviens neesam radīti pilnīgi visiem logiem. Mums nav visi jāsaprot. Un visiem nav jāsaprot mūs.

Es pieeju pie loga, kuru nesen biju nopētījusi no lejas. Pieeju pie loga, pie kura sēž mamma. Es atrodos viņai ļoti tuvu, un man kļūst silti. Skatos uz ābolu koku ābeļdārzā, pie kura stāvēju ar Valēriju. Vēroju kā vējā plīvo koka lapas un iedomājos par ābolu garšu. Tas ir Baltais Dzidrais, sulīgais Dzidrīšu koks, kura ābolu turot pret gaismu, var saskatīt tā serdes ēnu. Tie vēl nav gatavi, bet, skatoties uz koku, es noriju siekalu tik sulīgu un miltainu, it kā tik tikko būtu iekodusies dzelteni gaišā mākonī, tik lielā kā vīrieša dūre, tik apaļā kā mammas vaigs.

Es pagriežos pret mammu. Pār viņas vaigu notek asara. Tik bieza kā zemeņu zapte, kura man nekad nav garšojusi. Mana sirds sažņaudzas, bet es apsolīju sev neraudāt. Šodien es neraudāšu. Šodien es gribu būt stipra. Un es tāda būšu. Līdz pat beigām. Ja nebūšu, arī nekas, bet es vismaz centīšos. Mēs kļūstam ievainoti ikreiz, kad mums blakus atrodas kāds spēcīgāks, kāds drosmīgāks, kāds laimīgāks un priecīgāks. Mēs kļūstam ievainoti ikreiz, kad mēs elpojam paši savas bailes. Bailes kļūt vēl vājākam. Šodien es izvēlos būt stipra. Es izvēlos adatas caurumu. Es esmu nogurusi no duršanas pati sev. Ir jāiemācās apstāties. Un apzināti vai neapzināti, bet es jūtu, ka ir pienācis mans laiks. Apsēsties.

– Lūdzu, neraudi, – es viņai saku. – Kāpēc tu raudi?

Cilvēkiem patīk lieki jautājumi. Patīk jautājumi, kuru atbildes ir zināmas vai kuras nav vajadzības zināt. Cilvēkiem patīk pieraduma jautājumi. Tādi jautājumi kā “Kā tev iet?”. Mēs tos jautājam saviem brāļiem un māsām, mammām un tētiem, draugiem, kaimiņiem, tikko satiktam svešiniekam. Man vienmēr pietrūcis šis jautājums. Kāds pajautājiet, kā man iet, es vienmēr klusībā cerēju. Kāds pajautājiet, kā es jūtos. Tikai tagad es saprotu, ka patiesībā man nav bijis vajadzīgs šis jautājums no citiem. Šis jautājums visvairāk man trūcis pašai no sevis. Cilvēkam pašam sev pajautāt, kā viņš jūtas, ir visgrūtāk. Es esmu pārliecināta, ka daži vai pat vairums ar to tiek galā ļoti labi, bet esmu droša, ka daudz ir tādi kā es, kā mana mamma. Citu cilvēku dzīve, viņu jūtas, viņu rīcība, viņu sasniegumi un izgāšanās vienmēr šķitusi daudz svarīgāka, daudz būtiskāka, daudz nozīmīgāka. Aiz labas sirds, cilvēks bieži vien aizmirst to, ka tas, kas mums atrodas aiz krūškurvja, tas pulsējošais aparāts, kas nesver pat vairāk kā pusi no cukura pakas, reiz arī var piekust vai pat apstāties. Ja mēs visu laiku esam labi pret citiem, mūsu sirds ieprogrammējas funkcijā: neredzēt sevi. Esmu pārliecināta, ka ikvienam ir jābūt labam un jādzīvo pēc tīrākajiem nodomiem. Un tomēr – ir jāapzinās, cik sastāvdaļu mūsu sirds kambaros palicis un vai tad, ja dosim granātābolu sulu otram, tā paliks pašam sev. Savai sirdij, savai dzīvībai.

Mamma noslauka asaras un pasmaida.

– Es tevi negaidīju, – mamma atbild un pieceļas kājās. Viņas seja ir novecojusi. Laiks viņas ādu ir padarījis raupju. Kā man gribas pieskarties tavām rokām, es prātoju. Mammas plaukstu līnijas atgādina kaut ko pazīstamu, kaut ko tādu, pa ko esmu gājusi pati savām kājām un grāvju malās baudījusi, līdzīgi kā zemenes, ko ar māsām lasījām un likām uz smilgām. Mammas līnijas atgādina šīs smilgas, kad zemenes ir apēstas, un uz to miesām palikušas sarkana vīna drumstalas. Mammas rokas ir tik pazīstamas un tomēr nē. Joprojām tik svešas un tālas. Līdzīgi kā Valērijas aizmirstā smarža, ko tik tikko biju sajutusi.

– Kāpēc negaidīji? Es taču teicu, ka atbraukšu.

Lai arī cik ļoti mammas klātbūtne mani sildījusi, un to es saprotu tikai tagad, es toreiz nevarēju ar viņu palikt ilgāk. Katrs viņas vārds un rīcība mani sadusmoja. Kā tu vari tā darīt, es pie sevis atkārtoju dienām un naktīm. Kā tu vari tā uzvesties. Kā tu vari to nodarīt mums. Kā tu vari to nodarīt pati sev. Man bija jātiek prom. Man vajadzēja pazust. Prom no viņas. Prom no viņas nodevības. To, ka tā ir mīlestība, nevis nodevība, es, protams, sapratu tikai vēlāk.